Par Gruzijas krāšņumu un daili ir daudz dzirdēts. Par gruzīņu labsirdību un viesmīlību ir daudz runāts, bet piedzīvot to grib ikviens. Nu lūk, tad dodamies tieši uz pasakaini skaisto kalnaino Svanetijas reģionu.
Mūsu ceļojums sākās agrā rudenī, kad daba sāk krāsoties un tajā paverās krietni plašāka krāsu gamma. Lidot izvēlējāmies no Viļņas, jo tajā brīdī, jau dzīvojām Bauskā un diži liela starpību nesajutām vai izlidot no Rīgas, vai Viļņas. Reiss Viņa – Kutaisi, tas ir mūsējais. Kutaisi izvēlējāmies, jo šī pilsēta ir maksimāli tuvāk kalnu reģionam, kur mēs apmetīsimies uz vairākām dienām.
Mēs bijām izplānojuši, ka 5 dienas pavadīsim kalnos un 3 dienas atpūtīsimies pie Melnās jūras. Tā nu ielidojuši Kutaisi, mūs patiesi pārsteidza, ka jau lidostā valda pilnīgs tirgus. Nešķērsojot vēl Lidostas izejas durvis, jau caur stiklu, vietējie biznesmeņi māj ar rokām un aicina kāpt viņu personīgajā automašīnā, lai aizvestu līdz pilsētas centram. Diezgan neierasta burzma, ar ko citviet Eiropā noteikti nesaskarsies. Diemžēl mums nācās atteikt aktīvistim, jo mūsu galamērķis bija tālāks nekā viņi iedomājās – līdz kalnu ciematiņam Mazeri ir tuvu 100 km. Tādējādi iegādājāmies mikroautobusa biļetes, kas nebija dārgākas par 15 EUR. Sagaidījuši mikroautobusa attiešanas laiku, konstatējam, ka mēs esam tieši 2 pasažieri. Nu nav slikti – privātais mikroautobuss, bet šoferis neizskatījās diezko apmierināts, jo ka nekā braucot pa kalniem patēriņš ir ievērojami lielāks. Ceļa gaitās šoferītis atplauka, kad sapratām, ka varam kautcik sarunāties viņam pazīstamā valodā. Cik sapratām no viņa teiktā krievu valodu vairāk pārzin vecā paaudze. Šoferītis bija gados jauns un straujš, dažviet straujajos pagriezienos palika nedaudz neomulīgi kaut arī ne pirmo reizi ceļoju kalnos.
Attālums ir salīdzinoši neliels, bet līdz nokļūšanai galamērķī prasa 6-7h. Tā nu iepazinušies, viņš bija draudzīgs, vietām pie skaistākajiem skata punktiem apstājās, ļāva izkustēties un pabaudīt ainavu. Piedāvāja arī veikalu lai nopirku kādu atspirdzinošu alu. Nodomājām, kāpēc gan ne, tā vai tā visa šī diena būs nogurdinošs brauciens. Pārsteidzošākais bija, kad mājdzīvnieki tādas kā govis un kazas brīvi staigā pa kalnu ceļiem, kur kursē automašīnas, un dažbrīd uz līkumiem bija strauji jābremzē, lai tās nesabrauktu. Vārsakot ceļš bija aizraujošs ar vietējo sacīkšu braucēju. Bij pat vēlēšanās piesprādzēties, bet drošības jostu tur nebija.
